I
labrīt. tikai tagad pamodos, jo vakar vakarā pasaule šķita pārāk interesanta, lai atstātu to vienu. kaut kā vienmēr tā sanāk, ka dzīves īstā laime parādās brīdī, kad pienākumi sauc. tagad gan mēģinu novērtēt situāciju mājās. lai to izdarītu es dziļi ievelku elpu un aizturu izelpu. tā es spēju sadzirdēt pat vismazākā putekļa pieskārienu telpā. dzirdu kā kaimiņu suns rej. dzirdu kā kaķis uz palodzes domā par negantajiem putniem ķirsī. aizdomīgi, ka nedzirdu nekādu kustību. nedzirdu arī televizora neremdināmo balsi vai radio ziņu apskatu. vai nu visi guļ vai arī es esmu viens mājās. lai nu kā arī būtu es dodos lejā izpētīt situāciju. vēl arī vajag pagatavotu tēju un noskalot seju jaunai dienai. nav ne jausmas kāds šodien datums kalendārā un kura nedēļas diena jau pienākusi. manas dienas iedalās tikai divās – saulainās un drūmās. šodien man ir paveicies un ārā spīd saule. termometra stabiņš rāda +23° pēc celsija un mans dienas plāns ir jau gatavs. kamēr tēja dziest es skrienu dārzā lūkoties ogas pirms strazdi tās jau ir nolūkojušas. mana lielākā rīta laime ir apgulties zemeņu dobē un lēnām tās ēst. saulē sasilušas tās garšo vislabāk. nevajag ne pienu, ne cukuru. un tā es tur gozējos. nedaudz netīrs, bet tik piepildīts, ka nemaz neapzinos, ka šis ir mirklis iespiedīsies manā atmiņā tik ļoti dziļi, ka savai terapeitei es to nosaukšu par savu drošības saliņu, kur atgriezties, kad visa par daudz paliek. vēl arī svaigas tomātmaizes manu dvēseli spēj remdēt, bet tās es iemīlēšu, kad palikšu vecāks. tagad esmu jauns, piepildīts, mierīgs un saules sasildīts ar zemeņu pirkstiem.
II
pa kluso zem galda jaucu sev kārtējo moku ar pienu. šajā uzdevumā ir vienlīdz svarīgas divas lietas – uzmanīt skolotājas un neapliet bikses. šovakar esmu uzņēmies šo uzdevumu, lai nedaudz iekrāsotu vakaru ne tikai sev, bet arī dāmām man apkārt. kad glāzes aši uzpildītas un tikpat aši arī izdzertas, mēs dodamies atpakaļ uz deju grīdu, lai nodotos ne tikai “kopš bērnu dienām tevi zinu es”, bet arī “nāk nakts un pie debesīm parādās zvaigznes” un “lietus nolīs un man jau šķiet ka tā jau kādreiz ir bijis”. uzvalkā sasvīst uz deju grīdas sanāk veiklāk kā vietējā klubā, kur pārdod dzērienus nepilngadīgajiem. kad ziemassvētku balle jau iet uz otru pusi, man vajag nedaudz atpūsties. dodos ārā pie skolas apsēsties uz ielas malas, lai uzsmēķētu un pabaudītu tik ļoti dzestro gaisu. vēl tikai viens semestris un viss. tagad sāksies lielā dzīve. kā sprīdītis ar sainīti došos pasaulē meklēt savu vietu un pats maksāšu rēķinus (šī bija mana visnaivākā doma, jo kurš tad grib pats par kaut ko maksāt). kad domas par nākamo manas dzīves posmu sāk jau izsīkt, atgriežos pie šobrīd svarīgākā – dāmas, kuras palika uz deju grīdas. vai vismaz no kādas es varētu gūt vienu skūpstu šovakar? lai gan man visa dzīve vēl priekšā, vajadzība pēc tuvības ir neizsmeļama. pēc nelielas kalkulēšanas laiks soļot atpakaļ uz zāli. mans aprēķins ir bijis pareizs un uz nobeigumu arvien vairāk sāk parādīties liriskie hiti. vienā no tām es arī gūstu skūpstu. nedaudz neveikli, ka no klasesbiedrenes, bet skūpsts paliek skūpsts.
III
neesam tikušies vairākus gadus, lai gan ģimnāzijas laikā viens otru atbalstījām gan priekos, gan bēdās. nesen pārvācos uz rīgu no liepājas un šodien nolēmām satikties vīna trešdienā. tu studē mākslas akadēmijā. es studēju ātro kredītu piedāvājumus, jo izrādās, ka uz dullo pārvākties nav fiskāli atbildīgi. tā kā dzīvoju turpat netālu uz valdemāra ielas man šis plāns ļoti iepatīkas, tikai ceru, ka vīns nebūs par daudz, jo rīt ceturtdiena. lai gan šobrīd esmu pilnā pašnodarbinātā statusā, kaitinoši klientu e-pasti paģiras neglābs. pabeidzu pēdējos darbus, uzlieku fonā kaut ko dejojamu un mēģinu atrast ko vilkt. ceļš uz pienu ir vienas dziesmas un vienas cigaretes garumā. ienāku iekšā, mēs apskaujamies un dodamies pie bāra izlemt ko šovakar dzersim. balto vai sarkano? lai iet sarkanais. tam tomēr vairāk dzīves spara. apkārt liels troksnis, bet tas netraucē viens otru no jauna iepazīt. stāstam atmiņu stāstus par veidenbauma (ne dzejnieks, bet tipāžs internetā, kurš publicēja komiksus un tad bija problēmas ar policiju vai kaut kā tā; neatceros) akmeņu komiksus, kur akmeņi nespēj runāt, jo ir akmeņi un smejamies atkal kā kaut kādā 2009. gadā laikam. viens vīns, divi vīni, trīs vīni un mēs abi esam mīksti. nolemjam, ka jāmet vakaram miers. (ko nu tur vairs mest) es tevi pavadu mājās. kad esam klāt pie vārtiem uz stabu ielas, tu man piedāvā ienākt iekšā uz siltu tēju. kā lai es atsaku, ja ceļš bija tāls un auksts. dzīvokli tu dali kopā ar vienu citu meiteni tādēļ tevi gaidu tavā istabā uz matrača. tēja tiešām bija garda un sildoša, bet vairāk mani sasildīja tavs apskāviens no rīta, kad pamodos ar sāpošu galvu.
IV
pirms pāris mēnešiem aizgāju prom no darba reklāmas aģentūrā un tagad baudu to frīlancera dzīvi par kuru runā biznesa žurnālos. projekti birst iekšā, es strādāju dienu un nakti un baudu visus augļus. nopirku melnu bmw un jaunu macbooku. īstā dzīve ir sākusies. šis ir ļoti karsts jūlijs. šķiet, ka katra mana dvēseles šķiedra ir paspējusi izsvīst pa trīs lāgiem pirms pusdienlaiks jau pienācis. ar savu labāko draugu no bērnības laikiem dodamies peldēt katru vakaru. un katru piektdienu dodamies uz kaņepi baudīt dzīvi. atkal esmu nonācis vientuļniekos un atļāvu sev atgriezties tinderī. mēs visi tomēr esam cilvēki. tur es satiku tevi. mūsu pirmais randiņš bija brauciens uz jūru naktī, lai nopeldētos. tu pasmējies un teici, ka es tikai vēlos tevi redzēt peldkostīmā. taisnība, bet es arī ļoti vēlos nopeldēties. aizvedu tevi atpakaļ mājās un devos tālāk uz savām. saruna starp mums turpinājās un nākamajā dienā mēs tikāmies atkal. šoreiz gan nekur tālu netikām, jo salipām gluži kā karstā dienā sasvīdusi roka pielīp pie galda, kad pārāk ilgi domā ko atbildēt klientam kādēļ tu neesi paveicis apsolīto. tā pavisam salipuši mēs aizvadījām dienas, nedēļās, mēnesi. un tad mēs ievācāmies kopā. jauns dzīvoklis, jauna mīlestība un jauna dzīve. tik salipuši mēs arī turējāmies līdz pienāca rudens. darbs piepildīja dienas un mēs atlipām. vairs nebija pietiekami karsti, lai noturētos kopā. tu nesaprati kas notiek. es arī nesapratu, bet mēs abi zinājām, ka vasara ir beigusies un tagad vienīgi līp pirksti pēc svētdienas pankūkām. kā negaiss šī vasara izlādēja visu enerģiju, kas bija sakrājusies un nu pienāca gals. kaut kādā nenoteiksmē mūsu ceļi vēl mijās gadu vai divus, bet tas arī viss.
V
kā jau ierasts es kārtējo nakti strādāju. tā nu ir sanācis, ka fiziski esmu rīgā, bet darbs vadās pēc amerikas austrumu laika joslas. kaut kā šajā darbā fiziski un emocionāli esmu ļoti izsmelts. strādāju visas naktis, kamēr draugi bauda jaunību. mans brīvais laiks ir rīti, kad dodos uz kalvi pēc flat white vai dziļas naktis, kad ar auto traucos cauri tukšajām ielām. vismaz naktīs varu izbaudīt aizmigušo pilsētu. šķiet, ka laiks ir apstājies un esmu palicis pavisam viens. nakamajā vakarā atkal kā ierasts esmu pie darba virpas, kad saņemu ziņu no tevis “es gribu ar tevi iedzert vīnu un man besī, ka tā. piedod, ka to saku, bet manī jau ir vīns. atbildi ar zaļo lapiņu un būs jau labi.” ja tu zinātu cik ļoti es tobrīd gribēju ar tevi iedzert vīnu, bet darba kalendārs klusi iečukstēja, ka nebūs. un nebija arī. mēs tikāmies citā dienā. kuro reizi tikāmies pirmo reizi (tādas reizes vēl būs pāris gadus līdz arī tās izbeigsies). sabīdīju darbus tā, ka mēs varējām doties dzeriņos. tā mēs nosaucām brīdi, kad dodamies zagt ceriņus un iedzert vīnu. mūsu sarakstes vienmēr dzīvo ārpus realitātes. tās it kā pieskarās fiziskam laikam, bet tā arī neiejaucas taustāmā telpā. kā droša patvertne domām. tovakar mēs sapņojām tāli un plaši. runājām par svaigām tomātmaizēm, kad tomāts saulē sasilis tikko no siltumnīcas ienests. gandrīz aizbraucām kurt ugunskuru pie ezera un baudīt vasaru naktī (par šo es vēl joprojām iedomājos, ka tomēr vajadzēja). stāstīju kā šķūrēšu sniegu, jo no bērnības laikiem tas mani ļoti nomierina. runājām par visām tām siltajām lietām, kas mūs vieno un ko vēlamies redzēt nākotnē. šie sapņi tā arī nekļuva par mūsu kopīgajiem. tā arī nespējām domās un darbos saslēgties viens ar otru. aizbraucu prom no valsts ar domu, ka laiks un attālums dziedē visu, bet tie bija meli. arī tas, ka līdz kāzām sadzīs nav taisnība.